Man par lielu prieku mani ieradās apciemot divas Erasmus laiku draudzenes. Lisa no Īrijas atbrauca pirmā, bet pēc pāris dienām pievienojās Severina no Bulgārijas. Šī nedēļa bija ļoti karsta, tā kā mana īriete iegāja tomāta fāzē, ko es jau biju izgājusi pagājušajā nedēļā Albānijā. Īpaši labi šajā karstumā garšoja alus. 

Šīs nedēļas atslēgas vārds, protams, bija ballītes. Kā jau visus, kas ierodas šajā statuju paradīzē, arī Lisu pārsteidza to skaits un apmēri.

Vienu vakaru mums kādu pusstundu sekoja noklīdis sunītis. Mēs viņam nopirkām hotdogu, un, kamēr viņš ēda, cerējām aizbēgt. Bet, ieraudzījis, ka aizejam, viņš metās mums pakaļ, un mums nācās viņu atstāt savas mājas ārpusē. Pēc pāris stundām gājām uz klubiņu, un viņš gaidīja turpat, netālu. Un arī vēlāk naktī redzējām viņu kluba ārpusē uz ietves. Šeit es ar dzīvokļa biedreni no Igaunijas. 

Severinas istabu iekārtojām uz balkona, kur bija visvēsāk un patīkamāk. 

Kādu dienu atkal devāmies uz skaisto Matkas kanjonu, kas šobrīd ir īpaši zaļš. 

Severinas mamma bija man ļoti mīļi atsūtījusi ceptus baklažānus un īpašu mērcīti, jo, kad ciemojos pie viņiem Bulgārijā, biju sajūsmā no šīs maltītes. Tad nu svaigā gaisā to visu locījām iekšā. 

Matkas restorāna tualetē visur izlīmēts ļoti interesants brīdinājums - ja metīsiet tualetes podā papīrus un tiksiet pieķerti, tiksiet nokaunināti visa restorāna priekšā!!!

Beidzot arī radās izdevība izbraukt ar laiviņu cauri visam Matkas kanjonam. Turklāt kanjona galā atrodas ala, kurā mums bija neliela ekskursija. Man šī ala likās ļoti liela un iespaidīga, pirmo reizi redzēju kaut ko tādu. Alas dziļumā pat atradās mini dīķītis, no kura esot ieeja milzīgā zemūdens alā (iespējams, garākajā Eiropā!), ko šobrīd pēta speleologi. Interesanti tas, ka pēc tam apkopojot iespaidus ar franču un horvātu draugiem, izrādījās, ka viņiem šī ala likās ļoti maza un garlaicīga! :D Bet man tik tiešām ļoti patika.

Tas tumšais mučkulis ir 2 tūkstoši sikspārņu!

Beigās iepazīstināju draudzenes ar mūsu auksto zupu, un viņām ļoti garšoja (garšo arī visiem maniem dzīvokļa biedriem - tā, ka parasti man pašai īpaši daudz nepaliek :D). Lisa tikai atkārtoja “it is sooo weird” un turpināja ņemt papildporcijas :D

Nākamajā dienā devāmies uz Vodno kalnu, kur Lisai bija sarunāts paraglaidings. Šeit viņa nemaz neizskatās nobijusies :D

Interesanti bija tas, ka viņi nolaidās kaut kur Skopjes vidū, bet mums ar Severinu nācās stundu kātot lējā no kalna ar kājām :D 

Patiešām Gjirokastra - un Berata, par ko rakstīju iepriekš - ir divi lielākie Albānijas vēsturiskie lepnumi. Ne velti šīs pilsētas arī iekļautas UNESCO aizsargājamo objektu sarakstā. Man vislabāk patīk tas, ka abas pilsētas ir pilnīgi atšķirīgas, lai arī abas savulaik uzbūvēja osmaņi. 

Uzkāpām vecā pilī kalna galā, kur satikām mūķeņu ekskursiju. Šajā karstajā dienā viņas bija ģērbušās kā jau mūķenēm pienākās, bet es bildē viņām blakus izskatos teju vai plika.

Gjirokastras panorāma.

Smieklīgi, ka pils cietoksnī atrodas lidmašīnas vraks, kas šeit avarēja komunisma laikā. Saskaņā ar valdības izplatīto informāciju, tā bijusi spiegu lidmašīna, kas tika notverta un bija spiesta nolaisties. Taču patiesībā visticamāk tā bija NATO treniņu lidmašīna. 

Atmosfēriskās Gjirokastras ieliņas

Tipiskā osmaņu mājā

Vakarā vēl saņēmāmies aukstai peldei :)

Kādu dienu devāmies uz piejūras pilsētu Sarandu, kura ir totāli orientēta uz tūristiem. Šeit guvu pozitīvu šoku, jo te (vēlāk atradu vēl lētāk Tirānā), var nopirkt zaļos zirnīšus maija sākumā pa 50 santīmiem kilogramā. Tad nu pārtiku no tiem dažas nākamās dienas! Turklāt pārdevēja tirgū man ar varu iebaroja savas pusdienas - maizi ar kazas sieru - un uzdāvināja gurķi. 

Arī 3 apelsīnu kilogramus nopirkām pa kapeikām.

Blakus Sarandai, tikai stundas prāmja brauciena attālumā atrodas Grieķijas Korfu sala (laikam šajā bildē gan tā nav redzama)

Netālu no Sarandas ar grūtībām atradām vietu, ko sauc par Blue Eye Spring. Šeit no zemes dzīlēm iztek Bistricas upe, un ūdens ir neizmērāmi dziļš un ļoti neparastā krāsā. 

Dodoties mājup, katru dienu priecājāmies par govīm un citiem dzīvniekiem uz ceļa, kurus garām traucošās mašīnas nemaz nesatrauc. Šajās dienās redzējām gan uz ceļa guļošu govju baru, gan no kalniem krītošas kazas, gan ēzeļu seksu.  

Kādu rītu likās, ka lidojam, nevis braucam, jo mākoņi bija zem mums… :)

Visbeidzot apmeklējām burvīgo Dhermi ciematiņu, kas daļēji izvietots kalnā. Šeit sastapām kungu gados, kas ar mums runāja krieviski, jo atcerējās krievu valodas stundas no skolas laikiem. 

Visa nedēļa bija piedzīvojumiem un smiekliem bagāta. Varētu teikt, ka ļoti labi iejutāmies albāņu vidū. Pāris reizes, kad mūs apturēja ceļu policija, pēc mūsu draudzīgā “Labdien” sekoja draudzīgs viņu “Mirupavšim” (“Uz redzēšanos” albāņu val.).
Sadraudzējāmies ar kāda restorāna darbiniekiem, kur gājām katru vakaru. Pavārei beigās pasūtījām pašizdomātus ēdienus, aprakstītus ar mīmikas palīdzību. Un katru dienu vakariņas bija lieliskas! Šķīrāmies ar dāvanām un ar foto.

Nobeigumā vēl iebraucām Beratā pa nacionālas nozīmes ceļu (skat.attēlā), bet par to daudz nerakstīšu, jo to esmu apstāstījusi iepriekš. 

Kā I.Busuļa dziesmā - uzkāpām kalnā, iedzērām rakiju, un arī ielīdām bunkurā… Tikai mersedesā nesanāca izbraukt.. :)

Pirms nedēļas atgriezos no kārtējā ceļojuma - šoreiz pa Albānijas dienvidu daļu. Par to jāpateicas maniem vecākiem un viņu draugiem Ilvai un Jānim, kas nolēma nošaut divus zaķus, reizē apmeklējot Albāniju un satiekot mani Eiropas tālajā dienvidu daļā. Satikāmies Tirānā, un pirmo dienu pavadījām tur, bet pēc tam devāmies uz kalnaino valsts Dienvidu daļu. 

Pa ceļam apmeklējām valsts nozīmes pieminekli - 2500 gadus vecas sengrieķu pilsētas Apolonijas drupas. 

Šeit grāvī atradām superīgu, dzeltenu bruņurupuci. 

Turpat blakus bija arī lieliski saglabājies bizantiešu klosteris.

Vientuļš bunkurs lauka vidū. Bunkuri tiešām bija sabūvēti visneiedomājamākajās vietās.

Es kā vienmēr ar četrkājainu draudziņu

Pusdienas paēst un jūru pataustīt apstājāmies pilsētiņā Vlora. Šeit satiekas divas jūras - Adrijas un Jonijas.

Šeit palmu ielokā apskatāms sociālisma stilā celts milzu piemineklis.

Bauda jau bija pats brauciens pa skaistajiem kalnu ceļiem, cenšoties izvairīties no dzīvniekiem, kas šeit ir neatņemama satiksmes sastāvdaļa. Pa ceļam sanāca arī smieklīga saķeršanās ar citu automašīnu, kas ļoti nepieklājīgi mums slīpumā brauca virsū. Mūsu mašīna atriebās, raidot neliešu virzienā skarbus vārdus latviešu valodā, kā “Kas, tu neredzi, ka es kalnā braucu??”; “Ej bekot, pensionāre!” un “Pati, dirsa!” Es no smiekliem gandrīz izlaidu garu, tāpat kā iepriekšējā dienā, kad restorānā mani vecāki atdarināja dzīvnieku skaņas, lai no tikai albāniski runājošā oficianta uzzinātu, kāda gaļa minēta ēdienkartē. “No mū, no bē…. ruk ruk, yes - ruk ruk!!!” :D
Šeit ceļmalā kādas ģimenes trīs paaudžu vīrieši tirgo olīveļļu un medu.  

Vakarpusē nonācām viesnīcā piekrastes pilsētiņā Himarā. Šeit mūsu viesnīciņa atradās praktiski pludmalē. Lūk, skati no mūsu balkona. Viens pusnojaukts bunkurs jūrā.

…un fantastiskās krāsas pludmale. Tiesa, ūdens bija auksts un pludmale akmeņaina, bet - pilnīgi mums piederoša :) Kārtīgi izsauļojāmies un arī papeldējāmies, tāpēc visas nākamās dienas staigājām sarkani kā padomju karogi. 

Runājot par padomiju, netālu no Himaras atradām zemūdeņu bāzi, ko, kā mums vēlāk krieviski pastāstīja kāds vietējais, uzcēla laikos, kad Albānija bija draugos ar Padomju Savienību. Žēl, ka tai nevar piekļūt. 

Tad apmeklējām 18.gadsimta pili (kas izskatās gandrīz aizvēsturiska) Porto Palermo uz kādas pussalas…

Pils apkārtnē bija vairākas noliktavas, pilnas ar salviju un laikam tās pīpēšanas rezultātā radītiem grafiti :) 

Atradām arī pavisam mazu un vientuļu baznīciņu…

Treskavec klostera apmeklējums izvērtās par vienu no lieliskākajiem piedzīvojumiem. Piedzīvojums sākās Prilep pilsētiņā, kad ieradāmies tur ar vilcienu.

Prilep ir Maķedonijas apmēriem paliela pilsēta, kas slavena ar to, ka ir lielākā tabakas ražotāja. Tabaka tiešām aug un žāvējas it visur. No šejienes arī sākas 3 h garais kāpiens kalnā, lai sasniegtu slaveno Treskavec klosteri. Tur šobrīd mīt tikai viens mūks, kas viesmīlīgi uzņem visus ceļotājus un sniedz viņiem naktsmājas. Šie fakti bija viss, ko zinājām par klosteri - nācās lūgt vietējo palīdzību par to, kā nonākt līdz tam. Visi izskatījās diezgan šokēti, ka taisamies doties turp jau pēcpusdienā. Tomēr mēs nenobijāmies :) Jauki bija arī tas, ka bija pareizticīgo Lieldienas, un visi vietējie pēc ceļa norādīšanas mūs sacienāja ar krāsotām olām. Zinājām, ka noderēs, jo ēdiens uz klosteri jāņem līdz pašiem. 

Neskatoties uz visām norādēm, tomēr apmaldījāmies. Un sāka līt lietus, tā kā gandrīz padevāmies un taisījāmies doties atpakaļ uz Skopji. Tomēr kaut kā saņēmāmies un labi, ka tā, jo lietus pārgāja un piedzīvojums bija neaizmirstams!

Pa ceļam varējām baudīt fantastiskas kalnu panorāmas. Bija arī vairākas atpūtas vietiņas, kā šī - kur var padzerties avota ūdeni un laikam arī palūgt Dievu :) 

Pēc, 3,5 stundām klosteris bija vien rokas stiepiena attālumā, un labi, ka tā, jo lūk, kā izskatījās debesis.

Ieejot pa klostera vārtiem, pārņēma īpašas sajūtas vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka tur nebija neviena, izņemot vairākus suņus (mūku atradām tikai pēc kādas pusstundas). Otrkārt, tāpēc, ka visur neganti svilpoja vējš, vēstot par tuvojošos vētru. Un, treškārt, tāpēc, ka klosteris ir ļoti iespaidīgs, pat maģisks - it īpaši tā centrā esošā 12.gadsimta baznīca. 

Kad bijām jau galīgi pārsaluši, uzradās gados jauns, iespaidīga izskata mūks (mūka tērpā, ar garu, melnu bārdu) ar istabiņas atslēgām. Mums savā ziņā bija paveicies, jo bijām vienīgie visā klosterī. Visi citi paziņas, kas tur gulējuši, parasti bijuši lielākā tūristu kompānijā. Tāpēc nakts bija vēl jo baisāka - ārā vētra, viss tumšs, tikai suņu rejas dzirdamas.

Rīts tomēr uzausa saulains, un arī suņi saules gaismā vairs neizskatījās tik baisi :)~

Mazliet nogrēkoju, fotogrāfējot baznīcas interjeru. Te bija īpaša gaisotne, viss ļoti ļoti vecs un kluss. 

Baznīcas griestos melns Jēzus… 

Iekodām olas un sviestmaizes un sākām kāpienu lejup, kas jau bija daudz ātrāks un saulaināks.

Klosteris no neliela attāluma. Tam var piekļūt arī no citas puses ar bezceļu džipa palīdzību, kura mums, protams, nebija, tāpēc atlika vien opcija kāpt. 

Kalni šeit ir ļoti skaisti un ar neparastiem veidojumiem, piemēram, šo. Nospriedām, ka tā bijusi kāda ļoti sena svētvieta.

Daži kalni liekas veidojam interesantus siluetus :) Šeit - Treskavec klosterī un tā apkārtnē - filmēta Maķedonijas slavenākā filma, 1994.gadā uzņemtā “Before the rain”. To noskatījos drīz pēc atgriešanās ar lielu interesi, jo tur klostera apkārtne apvienota ar Ohrid ezera apkārtni, kas ģeogrāfiski ir pilnīgs izdomājums, bet, protams, interesanti. 

Drīz jau nonācām atpakaļ Prilep, un viss nupat piedzīvotais likās kā dīvains sapnis..

Vojvodina ir Serbijas ziemeļu daļa, kas agrāk piederēja Austroungārijas impērijai. Gan pilsētas, gan cilvēki šeit atšķiras no pārējās Serbijas, es pat teiktu, ka viņi nav “balkāniski”, bet drīzāk “ungāriski” :D Tāpēc nevienu nepārsteigs, ja šī province kādreiz sagribēs atdalīties no Serbijas, tāpat kā Kosova :D Šeit ceļojām vairākas dienas pēc apmācībām Belgradā. 

Vispirms devāmies uz brīnišķīgo Suboticu, kas tulkojumā nozīmē Sestdieniņa. :) Pilsēta ar šo mīlīgo nosaukumu ir pazīstama savas burvīgās jūgendstila arhitektūras dēļ, kā arī kāda drūmāka fakta dēļ - šeit esot reģistrēts lielākais pašnāvību skaits (pret iedzīvotāju skaitu) pasaulē. To gan nevaru izskaidrot :)

60% šeit dzīvojošo ir ungāri, arī uzraksti daudzviet ir ungāru valodā.

Pirmo reizi Balkānos redzēju tik skaistu arhitektūru. Liekas, it kā Antonio Gaudi būtu šeit trenējies pirms ķēries klāt Barselonai :D Dažas ēkas arī atgādināja Rīgu :) Šeit Suboticas sinagoga.

Ēkas ļoti krāsainas, daudz parku, mierīga atmosfēra… Šeit paliku pa nakti pie sava bijušā dzīvokļabiedra Ramona no Nīderlandes, kurš šeit pārvācies dzīvot pie savas draudzenes. 

Suboticas dome - iespējams, skaistākā ēka Rietumbalkānos :)

Pēc tam devāmies uz pavisam mazu pilsētiņu Rumānijas pierobežā ar lielisku nosaukumu - Kikinda. Jobisks ir ne tikai nosaukums, bet vairāki fakti par šo vietu. Pirmkārt, šeit, pilsētas centrā ir neparasti daudz pūču (neprasiet, kāpēc). Pūču festivāls ir viens no lielākajiem pilsētiņas notikumiem. Otrs ir ķirbju diena :D Trešais ir divi norvēģu brīvprātīgie, kas šeit atbraukuši uz gadu un dara nezinu ko. Viens no viņiem dzērumā sev uz rokas uztetovējis milzīgu tekstu “KIKINDA”. Nevarēju neielikt, jo tas ir vienkārši hīts. :D 

Citādi man pat nebija bildes, ko ielikt no Kikindas. Vienīgi šī dīvainā statuja, kur kaili vecāki mētā bērnu. Toties vakarā devāmies uz ļoti jauku bāru, kur spēlēja - saskaņā ar vietējo teikto - labākais ģitārists Balkānos. Un viņš tiešām bija lielisks!

Tālāk pirmo reizi izmēģinājām stopēšanu Balkānos (sanāca ļoti labi :)) un devāmies uz Vojvodinas lielāko pilsētu Novi Sad. Šeit dzīvo ap 350 000 cilvēku, pilsēta ir ļoti jauka un skaista. Šeit galvenais laukums.

Novi Sad brīvprātīgo mājās mūs pārsteidza šis brīnums. Paņēmuši grūsnu kaķeni no ielas, viņi pieņēma dzemdības un plāno, kā nokārtot papīrus, lai paņemtu kaķēnus līdz uz Franciju.

Apmeklējām netālu no Novi Sad esošo Sremski Karlovci ciematiņu. Šī bija burvīga, saulaina diena, un arī pilsētiņa ir vienkārši pasaka.

Šeit apskatīju vienu no skaistākajām baznīcām, ko šeit esmu redzējusi. Iekšā skanēja garīga mūzika, kas radīja īpašu atmosfēru.

Viens no slavenākajiem pilsētiņas objektiem - 17.gadsimta strūklaka - un izslāpis balodis. 

Sfinkas, gaidot plastisko operāciju. :)

Atgriežoties Novi Sad, uzkāpām pilsētas cietoksnī. 

Smieklīgi likās, ka serbu valodā teātris is “pozorište” :)

Nu nav mīļi, nemaz :D

Ieraudzīju stārķi, tāpēc apsēju savu bulgāru rokassprādzīti ap ziedošu koku, kā prasa tradīcija. Cerams, ka vēlēšanās piepildīsies :)

Pirms pāris nedēļām mums, Balkānu brīvprātīgajiem bija kopīgās vidustermiņa apmācības Belgradā. Atkal jau dzīvojām jaukā viesnīcā, tikām labi baroti un pakļauti smadzeņu skalošanai. Labākais, protams, bija tas, ka mums bija izdevība apskatīt Rietumbalkānu lielāko pilsētu, bijušās Dienvidslāvijas galvaspilsētu, 2 miljonu cilvēku mājvietu Belgradu.

Belgrada nav īpaši skaista, taču tai piemīt savs šarms un varenība. Patiesībā man pilsēta patika, lai arī gaiss ir ļoti piesārņots. Kā redzams šajā superīgajā grafitti, kur zobi ēku izskatā aprij kokus, tā ir akūta problēma Belgradā.

Pilsēta ir ļoti eiropeiska, aktīva, pilna ar jauniem cilvēkiem. Daudzu iemīļotā vieta ir milzīgais Kalemagdan cietoksnis pakalnā, kura apkārtnē un arī iekšienē izveidots jauks parks. Šeit gandrīz nav dzirdami pilsētas trokšņi - vien to atbalsis kaut kur tālu lejā. Iespējams, šīs interesanās atmosfēras dēļ parks ir tik iecienīts pilsētnieku vidū.

Belgradā satiekas divas upes - Sava un Donava, veidojot vairākas salas. Daļa pilsētas naktsdzīves notiek uz laivām upē - to man diemžēl neizdevās izbaudīt.

Pēc vietējo brīvprātīgo ieteikuma, šķērsojām upi, lai apmeklētu Belgradas nomalē esošo rajonu Zemun. Šī teritorija kādreiz piederēja Austroungārijas impērijai un šeit oficiāli sākas Serbijas ziemeļu province ar nosaukumu Vojvodina. Austroungārijas mantojums šajā burvīgajā pilsētas daļā redzams un jūtams ik uz soļa. Tāpēc Zemun ļoooti atšķiras no Belgradas centra. 

Pāris vietās pilsētā vēl redzamas NATO bombardēšanas sekas. 

Apmeklējām arī lielāko baznīcu balkānos - Sv.Savas katedrāli. Iekšā gan noris rekonstrukcijas darbi, tāpēc iespaidīgākais ir baznīcas āriene, izmērs un tas, ka to var redzēt no ļoti daudzām vietām pilsētā. Pirmo reizi redzēju Bobcat celtniecības mašīnu (nav ne jausmas, kā to pareizi sauc :D) iekšā baznīcā :D

Tieši blakus lielajai baznīcai atrodas mini Sv.Savas baznīca, kas ir ļoti krāšņs serbu tipiskās pareizticīgās baznīcas piemērs.

Belgradas apmeklējums nebūtu pilnīgs, ja mēs nebūtu apskatījuši bijušā diktatora Tito kapu :) Šeit atrodas arī Dienvidslāvijas muzejs ar artefektiem no visas pasaules, ko Tito bija saņēmis kā dāvanas.

Šeit es savdabīgajā Tito kapličā. Tālāk redzams viņa “kaps”. Daudzi šaubās, vai viņš patiešām šeit ir apglabāts. 

Pagājis mans līdz šim aktīvākais ceļošanas mēnesis. Tieši tāpēc par Stambulu rakstu tikai tagad, lai gan biju tur jau pirms mēneša. Tomēr ir patīkami atcerēties šīs 6 elpu aizraujošās dienas - pilnas ar spilgtiem iespaidiem. 

Stambula ir pilsēta, kas nespēj atstāt vienaldzīgu. Pilsēta ir milzīga - šeit dzīvo ap 10 miljoniem cilvēku, visur kaut kas mutuļo, protams, arī tūristu netrūkst. Tomēr biju patīkami pārsteigta, cik relatīvi mierīga ir pilsētas atmosfēra - neizjutu megapolei raksturīgu stresu, nelikās arī, ka noziedzība būtu augsta. Tāpēc jāsaka, ka sajūta bija brīnišķīga - esot milzīgā pilsētā kā miera oāzē.

Tūrisma aktivitātes mazliet apgrūtina milzīgās distances - pagāja laiks, kamēr izrēķināju, kā tikt līdz viesnīcai, izmantojot pēc iespējas mazāk transporta līdzekļu. Arī apmaldījāmies pāris reizes. Braucot uz Stambulu arī jārēķinās, ka nav iespējams apskatīt visu. Bijām aktīvi tūristi, agri agri cēlāmies un daudz staigājām, bet vienalga nevarējām apskatīt visu. Šī ir vieta, kur noteikti jāatgriežas. 

Milzīgas mošejas šeit ir nepārspīlējot uz katra stūra. VISAS ir iespaidīgas, un lielākā daļa no tām pat neskaitās nekas īpašs - gluži vienkārši tāpēc, ka to ir tik daudz. Daudz nodarbojāmies ar mošeju tūrismu, gājām iekšā, jo cilvēki šeit ir diezgan pieraduši pie tūristiem un liberāli noskaņoti. 

Burvīga ir pilsētas atrašanās vieta uz pussalām. Visur jūtama ūdens klātbūtne, kas man tik ļoti pietrūkst Maķedonijā. Daļa Stambulas atrodas Āzijā - turp aizbraucām pāris reizes ar kuģīti. 

Slavenais Galatas tornis, kur arī uzkāpām. 

Un skati no Galatas torņa…

Tilts, kas atdala Eiropu no Āzijas. :)

Slavenā, milzīgā Topkapi pils. 

Kārtējā nenozīmīgā mošeja :)

Stambulas skati.

Taksim - galvenā pilsētas gājēju iela. Tik gara, ka pa to kursē tramvajiņš.

Gājēju ielai pieplakušas neskaitāmas mini ieliņas ar mājīgām kafejnīcām un restorāniem.

Skats no manas viesnīcas!

Kādā mošejā atradām kaķeni ar kaķēniem (fonā)

Mūsu krāsainā kompānija kādā mošejā (horvātiete, latviete, igauņu musulmaniete, portugālis). 

Piespiedu kārtā dabūju apavu tīrīšanas pakalpojumus no kāda mobila amata meistara.

Apmeklējām Eiropā lielāko slēgto tirgu. Tirgus ir kā miniatūra pilsēta - ar 21 vārtiem, 17 kafejnīcām, 66 ielām, 4000 veikaliem un 30 000 cilvēkiem, kas tajā visā ir nodarbināti. Tas sadalīts pa rajoniem - zeltlietas, suvenīri, drēbes, garšvielas, senlietas… Šeit var pavadīt vairākas stundas un pat apmaldīties (mūsu gadījumā). Cenas, kā jau tūristu objektā, diezgan augstas, bet tirgus pats par sevi ir bauda redzei un visām citām maņām.

Pie zilās mošejas, kas ir neizmērojami milzīga. Kadrā noteikti neietilpst :) Manuprāt, tā nebija iespaidīgākā no visām, turklāt iekšā neciešami oda pēc zeķēm. Bet, protams, prieks, ka apmeklēju vienu no svarīgākajiem Stambulas objektiem. 

Hagia Sofia ir otrs būtiskākais Stambulas apskates objekts. Tūkstoš gadus tā bija katedrāle, līdz 15.gadsimtā uz 500 gadiem kļuva par mošeju. 1931.gadā tā tika pārveidota par muzeju. Šeit pavadījām vairākas stundas - ēka ir milzīga un ļoti iespaidīga. 

Hagia Sofia interjers. Viena no retajām ēkām, kur varēju iekštelpās izmantot savu teleskopisko foto objektīvu :D 

Viens no Topkapi pils pagalmiem. Šeit pavadījām kādas 4-5 stundas, un tā arī visu neapskatījām. Osmaņu ieroču kolekcija lika aizrauties elpai, tāpat arī prātam neaptveramie dārgumi, piemēram 80 karātu dimants, ko kāds viduslaiku tirgonis atrada izgāztuvē. Krāsainais harēms vairāk atgādināja mazu pilsētiņu pils teritorijā. Smaidu izraisīja reliģiskie artefakti, piemēram, pravieša Muhammeda bārdas matiņš un kāda notekcaurule no Mekas. 

Viena no iespaidīgākajām lietām, ko redzējām, bija 1500 gadus veca pazemes cisterna. Milzīga un ļoti labi saglabājusies, turklāt tajā atrodas daži mistiski objekti, kā divas milzīgas medūzas galvas, kas nez kāpēc apgāztas uz sāniem un gājām gaisā, guļ cisternas tālākajā stūrī… 

Kādu dienu ar kuģīti devāmies uz divas stundas attālo salu Büyükadas salu. Šeit nav atļautas mašīnās, tikai zirgu pajūgi un riteņi. Šī diena bija burvīga - mēs izpriecājāmies ar tandēmiem, izmēģināju pat ēzelīti. 

Pirmo reizi izmēģināju tandēmu, sākumā bija bailīgi un jocīgi, bet pēc tam baigi iepatikās. Smieklīgi gan bija visu laiku. Mūsu tandēmi gan bija sportiskāki, šeit tikai pozējam uz kāda īpaši eleganta riteņu nomas priekšā. 

Ēzelītis likās baigi maziņš, bija žēl uz viņa kāpt. 

Uzbraucām ar tandēmiem kalnā, kura galā atradās maza grieķu baznīciņa. 

Baznīcā cilvēki nodarbojās ar kaut ko dīvainu - rakstīja kaut ko uz lapiņām un meta iekšā kastē… Izskatās pēc jaukas tradīcijas.

Protams, ceļojums nebūtu pilnīgs bez turku virtuves izbaudīšanas. Tā, protams ir lieliska. Šeit atradām kādu tūristu neiekarotu kafejnīcu, kur laipnais īpašnieks mūs sacienāja ar visādiem tipiskiem gardumiem. Šeit rīsu deserts ar ķirbju marmelādi, sāļais jogurts un, protams, visuresošā tēja. To šeit dzer un tirgo visur. 

Burvīga zivju sviestmaize, zibensātrumā pagatavota uz šūpīgas laivas. Šeit drūzmējas cilvēku bari, un sviestmaizes top pēc konveijera principa. Visa piekraste smaržo pēc zivīm. 

Stambulas garša - kā tēja uz kuģīša Bosfora šaurumā - paliks sirdī uz visiem laikiem. :)

Pagājušajā nedēļas nogalē beidzot apceļoju Kosovu! Ceļojums bija ļoti interesants, izglītojošs un piedzīvojumiem bagāts, maršruts redzams šeit. Priština no Skopjes ir tikai divu stundu autobusa brauciena attālumā. 

Vispirms gribu mazliet pastāstīt par Kosovu, kuras krietni mazākajā teritorijā dzīvo tikpat daudz cilvēku kā Latvijā. Kosova ir pasaules jaunākā pašpasludinātā republika, ko gan nav atzinusi valsts, no kuras Kosova vēlējusies atdalīties - Serbija. Neiedziļinoties vēstures detaļās, varu teikt, ka ir grūti nostāties vienas vai otras valsts/tautas pusē, jo abām ir pamats pastāvēt uz savu taisnību. Kosovā atrodas Serbijas vissvētākās vietas, piemēram Pejas (Pec) Patriarhāts, kur tiek iecelts Serbijas pareizticīgo baznīcas patriarhs. Šīs vietas šobrīd atrodas Kosovas teriorijā serbu anklāvos, ko apsargā NATO KFOR karavīri. Taču Kosova pati par sevi ir “spēļu republika” - visi kosovieši ir patiesībā albāņi, un Kosova tika radīta vien tāpēc, ka pievienošanās Albānijai būtu vēl sarežģītāka kā vienkārši atdalīšanās no Serbijas.
Šobrīd situācija ir tāda, ka Kosovas/Serbijas robežu nav iespējams šķērsot, jo serbi gluži vienkārši neatzīst, ka tāda pastāv, jo neatzīst Kosovu par atsevišķu valsti. :D Diemžēl Kosovā jūtams tas, ka serbi un albāņi viens otru ienīst, kas ir saprotams, jo karš starp abām valstīm ir vien 10 gadu veca vēsture, bet pēdējie nemieri notika vēl rudenī. Pret ārzemniekiem cilvēki ir ļoti laipni, kā visur Balkānos, tikai jāuzmanās, lai albāņu daļā nepasprūk kāds serbu valodas vārds un otrādi.:) 
Pirmā pilsēta, ko apmeklējām bija skaistā, bet no kara smagi cietusī Prizrena. Tagad pilsēta atgūstas un priecē acis ar mīlīgu vecpilsētu, blakus esošām mošejām un pareizticīgajām baznīcām. Uzkāpām arī cietoksnī kalna galā, no kā varēja apskatīt visu pilsētu. 

Mani piesaistīja riekstu veikals :)

Sinan Pasha mošejas (16.gs) interjers ir skaistākais, ko līdz šim esmu redzējusi. Nupat skaisti atjaunots par Turcijas naudu, kas, starp citu, Kosovā nav reta parādība.

Kāpjot kalnā uz cietoksni, apskatījām pareizticīgo baznīcu, kas gan notīta ar nožogojumiem, bet vairs nav karavīru apsargāta. Iekšā baznīcā gan nevarēja ieiet, jo aiz aizslēgtajiem vārtiem rēgojās sargsuņa purns :D

Un šāds skats uz Prizrenu pavērās no cietokšņa kalna galā. 

Tālāk staigājot pa pilsētu, varēju ļauties vienai no savām Balkānos mīļākajām nodarbēm - brīnīties par skatlogos izliktajiem ārprātiem. 

Šeit 15.gadsimtā celta “brīvdabas mošeja” - kaut ko tādu redzēju pirmoreiz :) Mērķis - lai vairāk cilvēku varētu apmeklēt lūgšanas. 

Tālāk devāmies uz ciematiņu ar nosaukumu Džakova (Gjakove), kas kara laikā tika pilnīgi nopostīts, bet tagad tiek smuki atjaunots. 

Otro nakti gulējām pilsētiņā Peja (serbu val. - Peč). Izbaudījām ļoooooti dīvainu naktsdzīvi (apmēram 300 puiši stāv saspiedušies 100 kvadrātmetru lielā, piesmēķētā telpā), un no rīta devāmies prom. Šeit interesanta kompozīcija - “krokši” pie kādas senas mošejas ieejas.

Pašā Pejā nebija daudz ko redzēt, bet 5 minūšu takša braucienā no pilsētas centra atrodas serbu svētvieta un klosteris - Pejas Patriarhāts. Šeit pirmo reizi sastapāmies ar KFOR karavīriem - jaukiem slovēņu puišiem, kas izlīda no kontrolpunkta pie ieejas patriarhāta teritorijā. Nācās nodot glabāšanā savas pases, apmainot tās pret “VISITOR” šiltītēm. Mums, protams, tas viss bija aizraujoši un “fun” :D

Teritorijā gan nedrīkstēja fotogrāfēt, bet, tā kā tur nebija neviens dzīvas dvēseles (izņemot dažus suņus), atļāvos pārkāpt noteikumus. Vēlāk paziņas Prištinā mums izstāstīja, ka mums paveicās, ka vispār tikām iekšā, jo parasti nikna mūķene nevienu neielaižot. :)

Ieeja patriarhātā. Vieta pasakaini skaista, un pati baznīca un klosteris arī. 

Tālāk devāmies uz vēl vienu interesantu vietu - Mitrovicas pilsētu, ko upe pārdala albāņu un serbu daļās. Te laikam visvairāk iespējami nemieri, pēdējie rudenī notika tieši šeit. Mana “Lonely Planet” pat neiesaka turp doties - tas gan šobrīd ir pārspīlēti. :) Ja neesi albānis un nedodies uz serbu daļu, un otrādi, problēmu nebūs. 

Pēc tam uzzinājām, ka mierīgi varējām tiltu arī šķērsot, domājām, ka nedrīkst. Aizdomas radīja zemes kalns serbu pusē, visur esošie policisti un vienkārši veselais saprāts :)

“Fuck Serbia” šeit, Serbijas karogi otrpus…

Albāņu varoņi - jo lielāka bilde, jo labāk :D

Tā kā autobusu uz Prištinu nācās gaidīt pāris stundas, iemaldījāmies kādā bārā, kas izrādījās īsta atradne. Sākumā izskatījās pēc vienkārša vietējā kroga, līdz ieradās muzikants ar sintezatoru un sākās dejas. Laikam gan ielikšu video arī :D Man tik ļoti patīk šādas vietas :D

Pēdējās divas naktis pavadījām Prištinā. Šeit iepazinos ar “double couchsurfing” konceptu. Domājam, ka paliekam mājās pie viena pazīstama puiša, bet izrādījās, ka viņš “dīvānsērfo” pie kāda cita jau gandrīz divus mēnešus. Sākumā šo situāciju bija grūti saprast, bet, redzot, ka amerikāņu skolotājam Deividam ir pilnīgi vienalga, cik daudz cilvēku dzīvo viņa dzīvoklī un cik ilgi, sāku izbaudīt viesmīlību :D
Amerika un amerikāņi šeit ir teju svēto kārtā, jo faktiski padarīja Kosovu neatkarīgu. Arī šobrīd no Amerikas Kosovā ieplūst lieli naudas līdzekļi, iespējams, tāpēc daudz kas tiek atjaunots un celts zibensātrumā. Šeit es un dubult-Klintons :)

Piemineklis, kas simbolizē visu, kas ir Kosova. 

Kādas baznīcas rēgs, kuras atjaunošana sākta, bet nepabeigta. 

Pavisam blakus Prištinai atrodas vēl kāda interesanta vieta - serbu anklāvs un svētvieta Gračanica. Lai turp tiktu, jāiekāpj autobusā uz kādu citu piepilsētu un jāpajautā vadītājam, lai izlaiž Gračanicā. Taču, pirmkārt, uz tevi dīvaini paskatīsies un, otrkārt, izlaidīs krietnu gabaliņu aiz anklāva. :) Šādi izskatās Gračanicas klostera un baznīcas teritorija no ārpuses. 

Arī šeit mums paveicās ar draudzīgu mūķeni (varbūt viņu iepriecināja mani serbu valodas mēģinājumi), kas atvēra mums baznīcu un pati aizgāja, tā kā atkal tiku pie bildēm. 

Arī šeit teritorija un viss komplekss bija ļoti skaists. Fantastisks arī baznīcas interjers - es pat teiktu unikāls. Baznīcu 14.gadsimtā uzcēla serbu karalis Milutins. 

Pēc Gračanicas apmeklējuma nolēmām iedzert kafiju serbu anklāvā. Šeit cilvēki nebija tik dzīvespriecīgi kā albāņu daļā - droši vien briesmīgi vadīt savas dienas mazā anklāvā, ārpus kura dzīvo tev nedraudzīga tauta. Šeit izvietotajos bankomātos var saņemt vienīgi serbu dinārus (Kosovas valūta ir eiro). Par kafiju samaksāju ar 5 eiro, bet atlikumu saņēmu dināros :D 
Atpakaļceļā autobuss pārsteidzošā kārtā apstājās pēc mana rokas mājiena, taču uz tik īsu brīdi, ka gandrīz iespieda mani durvīs. Un visi pasažieri skatījās ar dusmīgu aci uz mums, kas bijuši “pie sliktajiem”. :) 

Atpakaļceļā, pa ceļam uz Grieķiju Severinas vecāki man parādīja vairākas interesantas vietas. Pirmkārt, iebraucām pilsētiņā Petrič, kur dzīvoja un strādāja gaišreģe Vanga. Pirms vairākiem gadiem izlasīju par viņu grāmatu, bet biju piemirsusi, no kurienes tieši viņa ir, tāpēc bija patīkams pārsteigums, ka iebraucām vietā, kur tagad atrodas viņas memoriāls. Vieta ļoti interesanta: mistisko enerģiju lielā mērā rada tas, ka šeit senatnē bija vulkāns, kas tagad vairs nedarbojas, bet palikuši karstie avoti (vairāk kā +70 grādu), kas kūp vairākās vietās. Šeit mājiņa, kurā viņa uzņēma cilvēkus. 

Vangas kaps skaisto kalnu ielokā. 

Baznīca, ko viņa lika uzcelt vēl savas dzīves laikā.

Krusts, ko viņa lūdza izveidot par godu kādreizējā vulkāna upuriem. Un Severinas vecāki, kas bija ārkārtīgi laipni pret mani. 

Pēc tam iebraucām pilsētiņā ar nosaukumu Melnik. Tā slavena ar savām dzeltenīgajām klintīm un burvīgajām, savdabīgajām mājām. Saules pielietā pilsētiņa bija pavisam tukša, tikai suņiem kā vienmēr bija savas darīšanas un gaitas. 

Šeit iztērēju savas pēdējās Bulgāru levas, ieturot saulainas pusdienas. Nezinu, kad mani ceļi atkal mani aizvedīs uz Bulgāriju, bet esmu sapratusi, ka šajā valstī ir ļoooti daudz ko redzēt un ir vērts tai veltīt ilgāku laiku. 

Pati Bansko pilsētiņa arī ir jauka un mīlīga. Uz brīdi pat atguvu Ziemassvētku sajūtu. :)

Bulgārijā ir interesanta tradīcija 1.martā saviem draugiem un ģimenes locekļiem ap roku apsiet sarkanbaltas aprocītes, kas nes laimi un veselību. Tās var noņemt tikai tad, kad ierauga stārķi, un tās jāapsien ap koku, kas zied vai kam ir zaļas lapas :) Arī es tiku pie dažām - Severinai gan bija vairāk. :)

Šī acīmredzot apsieta jau pērn. :)

Piektdien devos nedaudz trakā ceļojumā uz Bulgārijas dienvidiem, ciemos pie Severinas, kas tur strādā par snovborda instruktori. Trakā tāpēc, ka dažādu iemeslu dēļ nevarēju pa taisno šķērsot Maķedonijas/Bulgārijas robežu un nācās doties caur Grieķiju. Labā ziņa - pirmo reizi biju Grieķijā :) Sliktā ziņa - pa šo maršrutu neiet neviens sabiedriskais autobuss, un kādam nācās līdz robežai mani vest ar mašīnu - apmēram 200 km. Bet nu esmu atpakaļ, pateicoties tādiem labiem cilvēkiem kā Severina un viņas vecāki :) 
Devos uz vietu ar nosaukumu Bansko - slēpošanas “kūrortu”, pilnu ar tūristiem no Krievijas, Izraēlas un Lielbritānijas (interesanta kombinācija). Kalns 2600 m augsts, ļoti skaists un varens - arī trases labas, vienīgi cilvēku bija ļoti daudz.

Pateicoties Severinai, diezgan daudz atrados instruktoru sabiedrībā, kas man sniedza dažādas priekšrocības. :) Piemēram, viņi varēja mani pamācīt, kā uzlabot tehniku, jo skolotāja man nekad nav bijis un viss apgūts pašmācības ceļā. Otrkārt, varēju viņiem sekot un iet uz pacēlājiem bez rindas :) Treškārt, guvu ieskatu viņu dzīves veidā, jo visas 4 dienas gāju uz viņu tipiskajām ballītēm, bāriem un pusdienu vietām :) 

Severina arī mani pilnībā apģērba (tikai bikses bija no viņas kaimiņa :D), iedeva dēli un zābakus, kas labāki par manis pašas. :)

Šādu interesantu bildinājumu ieraudzīju zem kāda no pacēlājiem :)

Pēdējā laikā Skopjē brīžiem garlaikojos, jo laiks bija auksts un balts, un vietējiem tas ir iemesls palikt mājās un neko nedarīt - pat atcelt darba pienākumus, koncertus u.c. Bet interesanti bija redzēt Skopji sniegā. Skats pa manu logu nedaudz pamainījās…

Taču iepriekšējā nedēļas nogalē viss pēkšņi sāka kust, un gaiss sāka smaržot pēc pavasara. Tad nu jaukā kompānijā devāmies pastaigā pa Skopjes rajonu Čair. Tur pamatā dzīvo albāņi, un maķedonieši to uzskata par bīstamu vietu, bet tas nu tā galīgi nav. Vajadzētu viņus uz mūsu “Maskačku” ekskursijā aizvest. Tā staigājot, netīšām uzdūrāmies mazai, mīlīgai pareizticīgo baznīcai. 

Atpakaļceļā acis priecēja Skopjes kontrasti saulrietā. :) Kā šis minarets, kas ik dienas skatās uz krustu kalna galā. 

Gluži kā spoguļattēls…

Gaidu pavasari un jaunus piedzīvojumus pēc šī - tomēr salīdzinoši īsā - ziemas miega! :)

Mans otrais ceļojums uz Albāniju aizsākās Tirānā un turpinājās 3 stundu brauciena attālajā UNESCO mantojuma pilsētā Beratā. Berat ir viena no Albānijas skaistākajām pilsētām, ko dēvē arī par tūkstoš logu pilsētu. Ieradāmies tieši saulrietā, kas galamērķim piešķīra mazliet maģisku gaisotni. 

Beratā izteikti redzama Albānijai tik raksturīgā reliģiskā harmonija - vienā upes pusē mošejas, otrā - pareizticīgo baznīcas. Dīvainā kārtā tas viss tur lieliski sadzīvo, un citreiz pat nevajag pa vidu būt upei.

Beratas lepnums ir baltās Osmaņu impērijas laika mājas, kas it kā kāpj kalnā pretī 14.gadsimtā celtajai citadelei kalna galā. 

Arī Albānijai raksturīgi, šis viens no galvenajiem valsts tūrisma objektiem bija pilnīgi no tūristiem brīvs. :) Jo patīkamāk bija mums staigāt pa mēmajām ieliņām, ielūkoties baznīcās un pat dažos māju pagalmos. 

Naktsmājas mums bija sarunātas labvēlīgās un mazliet neparastās mājās (lai gan šajā kultūru un tautību “kišmišā”, kurā šobrīd dzīvoju, mani vairs nekas nepārsteidz) - pie amerikāņu brīvprātīgās, kas Beratā dzīvo jau divus gadus, un viņas portugāļu puiša. Šeit atkal izjutām Albānijas eksotiku - vakaros jāsapilda ūdens spaiņos, jo naktī tas izbeidzas, lai atkal ieslēgtos uz stundu 8 no rīta un pēc tam pazustu uz visu dienu. 

Nākamajā rītā kāpām kalnā, lai apskatītu cietoksni-citadeli, kurā vēl arvien dzīvo ap 1000 cilvēku. Tā kā arī šeit bijām vienīgie tūristi, mums acumirklī uzradās hiperaktīvs gids, kas pats nāca no vietējās cietokšņa populācijas un runāja dīvainā dialektā starp itāļu, angļu un albāņu valodu. Tad nu mums tika novadīta apmēram stundu gara, ārkārtīgi (pat biedējoši) enerģiska ekskursija, kuras laikā, skrienot un klūpot pār akmeņiem, man tomēr izdevās uzņemt dažas bildes. :)

Viena no daudzajām citadeles teritorijā esošajām bizantiešu baznīcām. 

Turpat, blakus arī vecākā Beratas un, iespējams, visas Albānijas mošeja (15.gs). 

Enerģiskais pavadonis mūs ieveda vietās, ko paši nebūtu atraduši, piemēram, šajā ūdens cisternā, kuras apskatei nācās pa kāpnītēm ielīst kādās ārēji neinteresantās drupās. 

Šeit mūsu gids aizrautīgi pozē, tēlojot osmaņu cietumnieku senatnīgā cietumā. 

Šeit viņš uzrāpās stabā ar manu kameru kaklā, lai uzņemtu īpašu labu kadru no augšas. Kā redzat, es pat nespēju uz viņu paskatīties, jo bija bail, ka noķeršu sirdstrieku :) 

Kāpjot lejup, baudījām Beratas kolorītu un visur izjutām arī ziņkārīgo vietējos skatienus, jo ārzemnieki šeit vēl arvien ir kaut kas interesants. 

Mans blogs nebūtu mans blogs, ja es tajā neiekļautu bildes ar pa ceļam satiktajiem četrkājainajiem un spārnotajiem albāņiem. 

Redzams, ka šeit harmoniski sadzīvo ne tikai kristieši un musulmaņi, bet arī cilvēki un aitas. 

Nejautājiet man, kāpēc vistas ir piesietas pilsētas centrā pie kokiem… Bet tiem, kam zināma mana putnu fobija, ir skaidrs, ka man bija grūtības šķērsot šo “dzīvo trotuāru”.

Pats jaukākais dzīvnieks mitinās Tirānas brīvprātīgo mājās - kaķenīti Sunday viņi kādā svētdienā atrada uz ielas, vārgu un izsalkušu, un paņēma pie sevis mājās. Tagad viņas mīļākā nodarbe ir šādi gozēties pie sildītāja un…

… sastādīt kompāniju dušā, kā redzams šajā foto. Ja Jums rodas jautājums, kāpēc man dušā bija līdzi telefons, tad atbilde ir vienkārša: tāpēc, ka viņiem tualetē nav gaismas un mazgāties jāiet ar lukturīti. :)